Vēsture

Izglītības pirmsākumi

Ozolnieku skolas pirmsākumi meklējami tālajā 1846. gadā, kad tika nodibināta Ozolmuižas skola (minēta 1939. gadā izdotajā A. Viča „Latvijas skolu vēstures” 4. grāmatā 546. lpp.).

Valsts vēstures arhīvā atrodamie vecākie dokumenti ir no 1920./21. mācību gada. Tad skolā strādā 2 skolotājas - Lūcija Cīruļniece (dzim. 1898.g.) un Zelma Ruicēna (dzim. 1899. g.).

1917. gads 1. L. Cīruļniece 2. Z. Ruicēna

Abām skolotājām Ozolnieki ir pirmā darba vieta. Vecā skolas ēka - četrgadīgā pamatskola- tika uzcelta 1926. gadā. Četrās klasēs mācās 63 skolēni. Vienlaicīgi darbību sāk Ozolnieku Skuju četrgadīgā pamatskola. Arhīva dokumentos minēts, ka skolā mācību gada laikā bijušas 2 valsts svētku dienas un 2 reliģisko svētku dienas. Šajos gados skolā nav apkopēju, telpas tīra skolēni. Nav arī ārsta, kas audzēkņus izmeklētu.

1933./ 34 mācību gadā skolu pārveido par sešgadīgo pamatskolu, kurā mācās 72 skolēni. Skolā sāk strādāt Pēteris Brencis (dzim. 1907. g.). 1934. gada 24. februārī viņš skolā nodibina mazpulka organizāciju ar 31 dalībnieku. 1935. gadā skolā sāk strādāt jau ceturtā skolotāja- Berta Gorina, sākumā kā aizvietotāja, bet vēlāk paliek pamatdarbā.

1936. gadā, kad skolai uzbūvē 3. stāvu, tajā mācās 127 skolēni. Skolu uztur pašvaldība. Tā kā pašvaldībai ir grūtības ar līdzekļiem, skola rīko bazāru ar koncertu, kurā iegūto naudu Ls 400 izmanto, lai skolai iegādātos ēvelsolus un citu inventāru. Šajā laikā skolā iegādāts arī divlampiņu radioaparāts un flīģelis. Skolas bibliotēkā tolaik ir 384 grāmatas, 115 no tām mācību grāmatas.

Par 1938. gada 31. maijā notikušo sešgadīgās pamatskolas izlaiduma norisi stāstīts laikraksta „Zemgales Balss” 121. numurā: 17 pagasta skolēni saņēmuši apliecības par skolas beigšanu un Dr. K. Ulmaņa un IM profesora A. Tenteļa dāvināto grāmatu „Tev mūžam dzīvot, Latvija!”. Šīs grāmatas pasniedz Zelmai Abikai, Imantam Braunam, Laumai Bārupai, Izidoram Batarovskim, Ainai Kalniņai, Viktoram Kalniņam, Irmai Lindemanei, Helgai Lipartei, Augustam Dreimanim, Valijai Feldmanei, Irmai Grīnbergai, Alfrēdam Grantiņam, Dzidrai Rapai, Imantam Rozenbergam, Verai Strautmanei, Annai Strautmanei, Lidijai Šaubergai. Visus šos gadus skolas pārzine ir Lūcija Cīruļniece.

Kara gadi pārtrauc skolas attīstību un tālāku pilnveidošanos. Skola tiek apjozta ar dzeloņdrātīm, jo tajā iekārtota nometne latviešiem, kuri dezertējuši no armijas. Skolēni šajā laikā mācās tautas namā un vienu brīdi pat „Brankās”. Kara gados skolu vada Juliāns Grīnbergs, pēc tam Jānis Gineborgs un Ulrihs Lakstiņš (1949. - 1954.).

1942. gada 6. klases izlaidums

1946. gadā visa skola

1948. gada 7. klases izlaidums

1954. - 1987.

Ilona Švarckopfa

Turpmākos 33 gadus Ozolnieku skolas direktore un dvēsele ir Ilona Švarckopfa (sk. foto), kuras vadībā skola iegūst atzinību republikā. Lūk, viņas atmiņas par tā laika dzīvi:

„1954. gadā atnācu strādāt uz Ozolnieku skolu par direktori. Ozolnieku skolā bija ļoti labs skolotāju kolektīvs- draudzīgs, izpalīdzīgs, saticīgs, ar tam laikam augstu profesionālo sagatavotību. Mācību darbu ļoti prasmīgi vadīja Marga Pavāre, vēlāk Anna Namiķe, Biruta Bertulsone. Skolotāju un darbinieku interesēs, palīdzot vadīt kolektīvu (vārda tiešajā nozīmē), strādāja arodkomitejas priekšsēdētājas Elga Kukurīte, Valda Ozoliņa, Lidija Pildigoviča. Viņas bija morāli tiesīgas prasīt darbu no kolēģiem, jo pašas to veica teicami.

Viena no vecākajām skolotājām bija Dzidra Romānova, kura mācīja latviešu valodu un literatūru. Vēsma Veckāgane Ozolnieku skolā strādāja pēdējos manas darbības gados un ir vairāku latviešu valodas mācību grāmatu autore.

Atceros vienmēr teicami vērtētos naturālistu lauciņus. Tas Olgas Cīrules, Elgas Kukurītes, Annas Bazovičas, Lilitas Krēsliņas (Brizgas) nopelns. Labas skolotājas bija Gunta Drozdova, Inese Kempa, Mārīte Dīriņa, Anita un Uldis Ābelītes, Ina Ivanova, Inese Stikule u.c.

919 absolventiem esmu devusi beigšanas apliecības un vēlējusi sasniegt iecerēto. Biju pārliecināta, ka skola viņu ceļa somā ir ielikusi visu nepieciešamo. Par varēšanu skolotājas bija pārliecinātas, bet, ja bija grūtības ar gribēšanu, centāmies piespiest. Līdz šim par to sevišķu pārmetumu nav bijis, drīzāk otrādi.

Vecās skolas šaurībai bija savs labums- gan labais, gan sliktais vienuviet. Pašiem jāapkopj, tāpēc labi, ka mazāka platība, arī papīpēt nevarēja. Toties darba daudz - malka jāsarūpē, pat no meža. Te gan lielākajiem zēniem palīdzēja vecāki ar saimniecību zirgiem. Zāģēja visi - darbinieki, vecāki, arī skolēni. Cirst gan cirta galvenokārt tēvi kopā ar dēliem vai kaimiņiem. Slavenas bija skolnieku krautās malkas kaudzes skolotāja Laimoņa Ķempeļa virsvadībā.

Malkas sagatavošana

Tad nāca periods, kad vecās meža taciņas vietā sagribējās asfaltētu ceļu, autobusu, jaunu skolu. Kā tikt pie darīšanas? Meliorācija, Energotrests, Remontu mehāniskā rūpnīca „Lielupe”, mežsaimniecība, ciema padome vienmēr bija „ar seju pret skolu”. Saprāta robežās prasītais nekad netika atteikts. Tā tapa internāta ēka ar skolotāju dzīvokļiem. Mežsaimnieki izcirta ceļa vietu, kāds uzbēra šķembas, kāds „sagrabināja” naudu asfaltam, bet sarūpētās naudas pietika ceļa vienas puses asfaltēšanai. Otrai pusei naudu dabūja tikai tad, kad autobusu parks atteicās braukt šurp pa ceļa labo pusi, bet atpakaļ pa kreiso pusi, jo pasaulē nekur tā nebraucot. Tad ciema padome iedeva naudu visa ceļa asfaltam.

Uz skolu vēl grantēts ceļš

Tad bija jāveļ baļķi un jāceļ senlatviešu pils, jāveido ģeogrāfijas lauciņš ar „zaļo klasi”, laukums ugunsdzēsējiem un patvertne kopgalda sakņu glabāšanai. Šo darbu autors un vadītājs bija skolotājs Vladislavs Stafeckis, izpildītāji- skolēni un viņu vecāki. Atceros, kā Jānis Melderis ar palīgiem izveidoja kolosālu miniatūru zemeslodi.

Zaļā klase

Senlatviešu pils

Birutas Sproģes vadībā ar energoceltnieku līdzekļiem un darbu tapa pagarinātās dienas grupas māja ar plašu rotaļu laukumu. Arī ceļu uz skolu enerģētiķi apgaismoja.

Skolotājai Elgai Hāzei bija autovadītāja tiesības, tādēļ viņa skolā ļoti profesionāli skolēniem mācīja satiksmes noteikumus.

Satiksmes noteikumu laukums

Rotaļu laukums

Skolotājs Ilmārs Freimanis ar skolēniem pļavā pie skolas izveidoja nestandarta ierīču laukumu. Neizpalika arī rezultāti.

Nestandarta ierīces

Jāsaka gan, ka sportā laurus plūkt skolēni sāka jau skolotāju Sinkēviča un Valdas Zēniņas laikā.

Kā sena tradīcija, kas turpinās vēl šodien, ir labs darbs jaunākajās klasēs, sevišķi skolotāju Zigrīdas Gruzdas, Elfrīdas Skujas, Ilgas Gūtmanes, Valentīnas Stepanovičas, Elgas Hāzes klasēs. Darbu sāka jaunas un skaistas skolotājas - Inta Zelmene, Anita Indāre, Regīna Jurjāne, Inta Geislere, Iveta Boge, Helēna Vairoga, Astra Vanaga. Viņām veicās darbs arī klasēs ar 30 skolēniem.

Arī Vaira Mocebekere, Solveiga Skrebele, Gunta Andersone, Ligija Andersone, Regīna Smirnova, Ksenija Paģe, Andris Presis, Valda Zēniņa, Eleonora Menskovska, Rita Cicere ir no vecās skolas kadriem. Veras Ozolas darba cienīga turpinātāja daudzus gadus bija Mārīte Skrinda - raits dejas solis, izdoma, saglabāti un papildināti tautas tērpi, piedalīšanās dziesmu un deju svētkos. Un kur tad vēl Ilmārs Dūms! Daudzi vīri, bijušie skolēni, vēl šo to pieprot no vīru darbiem. Arī Dzintra Zilberte (Meirovica) ir mūsējā! No darbiniekiem savai skolai uzticams palicis Jānis Duntavs, mūsu absolvents. Bet visilgāk skolā nostrādājusi Biruta Bertulsone.

Liels nopelns darbu organizēšanā bija ilggadējiem vecāku komitejas priekšsēdētājiem Valdim Kaucim un Luciānam Vugulim. Arī vasarās mūsu skolēni strādāja PMK, Remontu - mehāniskajā rūpnīcā, saimniecībā „Lielupe” un Mežsaimniecības stādu audzētavā. Par darbu skolēni saņēma algu.

Izklausās, ka darbs un darbs, bet mācības? Arī tas bija smags darbs, bet līmenī - ja jau skolēni mācību olimpiādēs piedalījās, laurus plūca, pavasaros atestātus saņēma.

Arī pulciņi darbojās, koris skanēja aiz rajona robežām skolotāju Ķempeļa, I. Kardakovas un G. Drozdovas vadībā. Aktīvi bija filatēlisti skolotāja V. Stafecka vadībā. Par nopelniem brauca uz Vāciju, Vladivostoku, Arteku. Dažkārt audzēkņi saka, ka viņi esot bijuši lieli palaidņi. Viņu palaidnības bija samērā maigas. Dakšiņu kontaktā = efekts! Kamēr fizikas skolotājs atrod vainu, stunda atpūtai iegūta. Grūstoties logus beidza dauzīt tikai tad, kad pašiem vajadzēja gādāt stiklu un iestiklot.

Un tad sākās ilgi gaidītās piebūves celtniecība! Melioratori savāca liekos ūdeņus, mežinieki zāģēja un žāvēja grīdām dēļus, arī „Lielupe” deva savu artavu, bet Ozolnieku ciems „diriģēja” skolas celtniekus. Skolniekiem atkal bija sabiedriskais darbs- ķieģeļi, būvgruži un viss pārējais. Ja kāds no mūsu absolventiem ir varējis izvairīties, lai saka droši un dalās pieredzē. Sākoties celtniecībai, tikai uz papīra bija attīrīšanas iekārtas. Te paldies pašreizējai pansionāta „Zemgale” direktorei Astrīdai Kroģerei, kura gādāja iespēju, lai tās nepaliktu tikai uz papīra, bet tiktu izbūvētas! Par siltumu skolā paldies Ģirtam Vīnavam, toreiz pansionāta galvenajam inženierim! Paldies arī Mihailam Drozdam, jo viņš atveda uz skolu Izglītības ministru A. Buili! Paldies celtniekiem!

Jauno skolu iekārtoja paātrinātā tempā, jo celtnieki ēku nodeva tikai augusta otrajā pusē.

Un tad - 1987. gada 31. augusts! Mušķu treniņpunkta jātnieki - mūsu skolēni ar vecākiem, kuri vadīja pajūgus - viesus no Ozolniekiem atvizināja uz skolas atklāšanu. No Ozolnieku sporta nama līdz skolai ceļa abās malās stāvēja skolēni un māja ar karodziņiem un ziediem. Pasākumu vadīja skolas ārpusklases darba organizatore Astra Vanaga. Skola tika atklāta ar svinīgu lentas griešanu un svētku sarīkojumu.

Ar 1987. gada 1. septembri aizgāju atvaļinājumā, bet skolas vadību nodevu Regīnai Jurjānei.”

Ilona Švarckopfa skolas vadību nodod Regīnai Jurjānei

1987. - 1994.

Direktori - Regīna Jurjāne (1987. - 1989.), Pēteris Kruglaužs (1990. - 1993.), Andris Presis (1993. - 1994.).

Direktora vietnieki - Biruta Bertulsone (1987. - 1989.), Inta Balode (1989. – 1991.), Biruta Sproģe (1991. - 1994.), Vaira Mocebekere (1991. - 1995.), Aija Groza (1994. -1995.).

Ozolnieku vidusskolas pirmā direktore Regīna Jurjāne uzskata, ka skolas problēmas toreiz daudz neatšķīrās no mūsdienu problēmām, tomēr jaunās skolas pirmajā darbības gadā tās vairāk bija saimnieciska rakstura. Skola bija tikko uzcelta, un gadījās dažādas sīkas problēmas. Toreiz galvenais bija skolas pieņemšana augustā, kurā dažādas instances deva atļauju strādāt, ja viss bija kārtībā.

Nākamais Ozolnieku vidusskolas direktors Pēteris Kruglaužs skolu vadīja trauksmainajā un valstij nozīmīgajā barikāžu un Latvijas neatkarības atgūšanas laikā. Viņš atceras, ka „1990. gada janvārī skolā tika organizētas līnijas lietuviešu un latviešu brīvības cīņu atbalstam. Daudzi pagasta ļaudis devās uz barikādēm, bet mēs, skolotāji, apzinīgi veicām savus pienākumus darba vietā.

1990. gada jūnijā bija pirmais vidusskolas izlaidums, jo mēs bijām augošā vidusskola. Man bija tas gods izsniegt pirmos Ozolnieku vidusskolas beigšanas atestātus. Tajos gados tikai veidojās jaunā izglītības sistēma. Sākumā strādājām pēc vecās padomju sistēmas, kura, manuprāt, nemaz nebija peļama, jo vidusskolēniem bija jāapgūst visi mācību priekšmeti, arī vērtēšanas sistēma bija normāla

5 balles (bez nekādiem i/ni). Tad sākās izvēles priekšmetu sistēma.

Tajos gados vecajā skolā vēl atradās pirmās klases, kur mazie uzturējās līdz vēlai pēcpusdienai un gulēja diendusu. Tad pagasts iedalīja līdzekļus vecās skolas remontam. Remonts tika uzsākts , bet līdzekļu trūkuma dēļ apstājās.

Bija mums savs izmēģinājumu lauciņš, kur skolēni vasaras prakses laikā strādāja un viens otrs varbūt iemācījās kādu zemes darbu. Izaudzēto produkciju konservēja virtuves darbinieki, un skolēniem ziemā galdā bija pašu audzēti dārzeņi un ogas.

Skolotāju kolektīvs bija labs, saticīgs. Skolēni bija tādi paši kā šodien - cits čaklāks, cits slinkāks, tāpat daži nemācījās, nekas jau radikāli nav mainījies. Biju diezgan nežēlīgs pret dažiem skolēniem - nekauņām un huligāniem, kurus gribēju atskaitīt no skolas. Izveidojās konflikti ar viņu vecākiem, bija sūdzības Izglītības pārvaldei. Iespējams, tieši tāpēc nepieteicos uz nākamo direktoru konkursu.”

Jaunsargi Ozolnieku vidusskolā

1993. gada 25. martā (kā pierādījums nespējai pat 50 gados iznīcināt latviskumu) Ozolnieku vidusskolā un līdz ar to visā Jelgavas novadā atdzima patriotiskā jauniešu organizācija- jaunsargi.

Sarunas par šo tematu Zemessardzes štābā ar majoru E. Imantu notika jau 1992.gadā. Republikā jaunsargu organizācija tika nodibināta tikai 1993. gada maijā.

Pirmā Jelgavas novada (viena no pirmajām arī republikā) jaunsargu vasaras mācību nometnēm notika pie Ozolnieku vidusskolas 1993. gadā no 27. jūnija līdz 3. jūlijam. Tajā piedalījās 17 jaunsargi, no kuriem 13 bija no Ozolnieku skolas. Nometni atklāja un slēdza 52. Jelgavas Zemessardzes bataljona komandieris I. Jasenas.

Otrā novada jaunsargu vasaras nometne notika 1994. gadā no 27. jūnija līdz 2. jūlijam. No 55 dalībniekiem 20 bija Ozolnieku jaunieši.

Jaunsargu vasaras nometne

Trešā Jelgavas novada jaunsargu vasaras mācību nometne arī notika pie Ozolnieku vidusskolas 1995. gadā no 17. līdz 22. jūlijam. No 57 dalībniekiem 21 bija Ozolnieku jaunsargs. Pirmās trīs nometnes vadīja skolotājs Vladislavs Stafeckis. Veidojās tradīcijas - priekšnesumi, nometnes atklāšana un slēgšana ar plašu jaunsargu vecāku un sabiedrības pārstāvju piedalīšanos. Nometnes noslēgumā, pēc svinīgā jaunsargu solījuma nodošanas, dalībniekiem tika pasniegti ziedi, tika piešķirtas jaunsargu pakāpes (pēc darba rezultātiem), pasniegtas balvas. Gan pasniedzēji, gan instruktori, gan dalībnieki saņēma piemiņas medaļas.

Ceturtā nometne jaunsargiem notika Teteles poligonā 1996. gada jūlijā (53 dalībnieki, 16 no Ozolniekiem). Nometni vadīja Zemessardzes instruktors Gints Lukjanskis.

Piektajā jaunsargu nometnē Tetelē 1997. gada jūlijā bija 25 dalībnieki, 8 no Ozolniekiem. Ozolnieku skolas jaunsargi visos piecos republikāniskajos salidojumos ir veidojuši 52. Jelgavas Zemessardzes jaunsargu komandas kodolu.

Jaunsargu vadītājs ilggadējais skolotājs Vladislavs Stafeckis

Sakarā ar jaunsargu organizācijas aktīvo darbu Ozolnieku skolā jau 1994. gadā notika pirmās sarunas ZS majoru E. Imantu par Aizkraukles skolas militārajai klasei līdzīgas klases atvēršanu Ozolnieku vidusskolā. Sarunas ieilga. Skolā notika vadības maiņa. Ozolnieku pagasta padome, Jelgavas rajona padome, Jelgavas rajona izglītības pārvalde ar 52. Jelgavas Zemessardzes bataljona atbalstu šo priekšlikumu iesniedza Aizsardzības ministrijā. Pēc vairākām sarunu reizēm notika vienošanās par jauna mācību priekšmeta „valsts aizsardzības mācība” ieviešanu Ozolnieku vidusskolā. Mācību programmu izstrādāja Ogres Sakaru mācību centrs. Ar Aizsardzības ministrijas pavēli Ozolnieku skolai tika iedalīti divi pasniedzēji - instruktori.

Ar 1995. gada 1. septembri valsts aizsardzību sāka mācīties pirmie 10 kursanti. 1996. gada 1. septembrī mācības sāka 31 kursants, 1997. gadā- 19 kursanti. 1998. gada pavasarī bija pirmais aizsardzības klases kursantu izlaidums.

Audzēkņi dzīvoja dienesta viesnīcā pusmilitārā režīmā. Kursantiem katru gadu notika ziemas un vasaras nometnes. Divus gadus pa 10 dienām kopā ar kadetiem viņi piedalījās Nacionālās Aizsardzības akadēmijas organizētajās vasaras mācību nometnēs Ādažos. Kursanti regulāri piedalījās dažādās sabiedriskajās aktivitātēs, iepazīstot dzimto zemi, papildinot zināšanas vēsturē - varoņu kapu un balto krustu apkopšanā, piemiņas brīžos pie Ozolnieku apkārtnes 3 pieminekļiem un 4 baltajiem krustiem, ziemas un vasaras pārgājienos pa cīņu vietām. Kursanti piedalījās visos pasākumos (5. februārī, 25. martā u. c.) Jelgavas Svētbirzē, pie pieminekļa Lauku tehnikas teritorijā, pie Lāčplēša pieminekļa, pie 2. pasaules kara upuru pieminekļa Rūpniecības ielā. Piedalījās 52. Jelgavas Zemessardzes bataljona gadadienu atzīmēšanā, militarizētajās orientēšanās sacensībās Aizkrauklē, Ogrē, nacionālo partizānu saietā Talsos, Usmā, kā arī pieminekļa atklāšanā nacionālajiem partizāniem Zālītē. Regulāri tika apmeklētas Ziemassvētku kauju vietas un pieminekļi Džūkstē, pie „Dirbām”, pie „Rumbām”, Brāļu kapi Lestenē, Rīgā, Mores kauju vietas, pirmā Latvijas armijas virspavēlnieka Oskara Kalpaka atceres pasākumi „Airītēs”. Kursanti piedalījušies arī barikāžu dienu atceres pasākumos, akcijā „Ozolu vainags apkārt Latvijai”. Kopā ar Nacionālās Aizsardzības akadēmijas kadetiem mūsu kursanti bija vairākkārt - svētbrīdī pie kritušo karavīru pieminekļa „Vareļos”, svinīgajā jundā pie melnās kafijas.